Dikensens nozīmīgi piespieda pirkstu pie deniņiem un pagrozīja to.
— Var būt tā, var būt tā, — Džimmijs atteica un atkal parunāja ar Imberu, bet tas visu laiku tikai taujāja pēc galvenā baltā cilvēka.
Grupiņai pienāca klāt kāds jātnieku policists (Klondai- kas dienestā tie iztika bez zirgiem) un dzirdēja Imbera atkārtoti izteikto vēlēšanos. Policists bija spēkpilns jauneklis ar platiem pleciem, izliektām krūtīm, glīti veidotās kājas viņš turēja taisni un paplestas, un, kaut gan Imbers bija garš, policists viņu pārsniedza par pusgalvas tiesu. Acis viņam bija vēsas, pelēkas un mierīgi vērīgas, bet izturēšanās liecināja par to īpašo savas varas apziņu, kas pārmantota no senčiem un nostiprināta ar tradīcijām. Viņa košo vīrišķību akcentēja izteiktais jauneklīgums — policists bija vēl tīrais zēns, un viņa gludie vaigi rādīja, ka spēj notvīkt tikpat strauji kā meitenei.
Imbers tūdaļ veltīja visu uzmanību policistam. Acīs tam iekvēlojās uguntiņa, ieraugot policista vaigā rētu no zobena cirtiena. Ar izžuvušu roku indiānis pabraucīja jaunekļa kājas stilbu un glāstoši paraudzīja ciļņotos muskuļus. Ar pirkstu kauliņiem piedauzījis pie policista platajām krūtīm, indiānis paspaidīja un padunkāja muskuļu biezo polstējumu, kas klāja viņa plecus kā bruņas. Pulciņam pa to laiku bija pievienojušies ziņkārīgi garāmgājēji — stiegraini zeltrači, kalnieši un ieceļotāji — garkājainu un platplecainu paaudžu pēcnācēji. Imbers rau- dzījas viņos, virzīdams skatienu no viena pie otra, un tad skaļi ierunājās Baltās Zivs cilts valodā.