— Ko viņš teica? — Dikensens vaicāja.
— Viņš teikt, tie visi tādi pats kā tas viens, tas policists, — Džimmijs paskaidroja.
Mazais Dikensens bija maza auguma un tāpēc nožēloja, ka vaicājis, jo klāt taču bija mis Trevisa.
Policists juta viņam līdzi un nolēma pārtraukt šo sarunu.
— Man liekas, viņa vārdos kaut kas slēpjas. Aizvedīšu viņu pie kapteiņa noklaušināšanai. Pasaki viņam, Džim- mij, lai nāk man līdzi.
Džimmijs atkal rīstīdamies izgārdza kādus vārdus, Imbers atņurdēja un izskatījās apmierināts.
— Bet pajautā viņam, Džimmij, ko viņš teica un ko domāja, satverdams manu roku.
To teica Emīlija Trevisa, bet Džimmijs pārtulkoja jautājumu un saņēma atbildi.
— Viņam teikt, ka jūs nav bailīga, — Džimmijs teica.
Emīlija Trevisa izskatījās iepriecināta.
— Viņam teikt, jūs nav skukutn, nav stipra, jūs maiga kā mazs bērniņš. Ar savas abas rokas viņš salauzīt jūs mazos gabaliņos. Viņam būt jocīgi, viņam nesaprast, kā jūs var būt māte tādiem lieliem, tādiem stipriem vīriem kā šis policists.
Emīlija Trevisa noturēja acis paceltas un pat nepamirkšķināja, taču vaigos tai pieplūda sārtums. Mazais Di- kensens arī pietvīka un samulsa. Policista zēniskā seja kvēlot kvēloja.