— Ei tu, nāc līdzi! — viņš rupji uzsauca, pagriezdams plecu pret pūli un izlauzdams sev ceļu.
Tā Imbers atrada ceļu uz kazarmām, kur viņš pilnīgi un brīvprātīgi atziņas savos nodarījumos un no kuru teritorijas arī vairs nekad neiznāca.
Imbers izskatījās ļoti vārgs. Vecuma un zaudētu cerību gurdums klāja viņa seju. Pleci tam bija skumji noslīguši un acis zaudējušas spožumu. Matu šķipsnas varētu būt bijušas baltas, taču, saules svilinātas un vēju ārdētas, tās ļengani karājās nedzīvās, bezkrāsainās pinkās. Viņš itin nemaz neinteresējās par to, kas notiek ap viņu. Tiesas telpa bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, kas naca no strautu gultnēm un ceļu takām, viņu apslāpēto balsu dūkoņā un murdoņā jautās kaut kas nelaimi vēstījošs, bet indiāņa ausīs ta atbalsojas tikai kā jūras dunoņa dziļās piekrastes klinšu alās.
Viņš sēdēja pie loga un apātiskām acīm reizi pa reizei paraudzījās uz drūmo, vienmuļo ainavu laukā. Debess bija apmākusies, smidzināja pelēks lietutiņš. Jukona pa-
loja. Ledus bija izgājis un upe piepludinājusi pilsētu. Pa galveno ielu gan airu, gan stumjamo kāršu laivās šurp un turp braukalēja mūžam nerimtīgie cilvēki. Bieži viņš redzēja šīs laivas nogriežamies no ielas un iebraucam pārplūdušajā lauciņā, kas robežojās ar kazarmu parādes laukumu.