Kapteinis runāja aizgūtnēm, gluži kā piedzēries, apdullinātās smadzenes cīnījās ar malārijas lēkmes straujo uzplūdu. Kad viņš streipujoja uz kuģa kāpņu pusi, seja viņam kļuva mēļi sarkana un plankumaina, it kā nejauka iekaisuma vai izsitumu apsēsta. Izvalbījušās acis kļuva stiklainas, rokas trīcēja, un zobi klabēja aukstuma drebuļu lēkmē.
— Divas stundas, kamēr tikšu pie svīšanas, — viņš šļupstēja, cenzdamies pasmaidīt. — Tad vēl pāris stundu — un es būšu uz pekām. Es šito nolādēto lēkmi esmu iepazinis līdz pēdējai minūtei. J-j-jūs b-b-bra-auciet š-š-š …
Balss noslāpa vārgos stostos, un kapteinis klupšus no- šļūca lejā kajītē, bet viņa saimnieks pārņēma kuģa vadību. «Grāvējs» patlaban iegāja šaurumā. Salas pakava galus veidoja divi lieli, tūkstoš pēdu augsti klinšu kalni, abi gandrīz jau atdrupuši no pašas salas, ar kuru tos saistīja tikai zemas, šauras smilšu sēres. Pakava galus šķīra kādu pusjūdzi plata josla, gandrīz visa aizsprostota ar koraļļu rifu, kas šķērsu stiepās no dienvidu gala. Ieeja, kuru kapteinis Glass bija nosaucis par spraugu, līkumoja cauri šim rifam, nogriezās tieši uz ziemeļu galu un tālāk veda gar kraujās klintssienas pakāji. Sinī vietā, kur grotmasta rāja gandrīz skrāpēja klinti pie bakborta,