Grīfs, lūkodamies lejup stārborta pusē, nepilnu divu asu dzijumā varēja saskatīt dibenu, kas strauji slējās pretī līmenim. Pa priekšu brauca lielā laiva, tauvā vilkdama kuģi, lai varētu ieturēt virzienu, kā ari nodrošināt to pret vilni, kas skalojās atpakaļ no klintssienas, un Grīfs, uztvēris izdevīgu brīzes pūsmu, iegrozīja «Grāvēju» šaurumā un aizslīdēja garām lielajam koraļļu bluķim bez kādas tauvošanas. Taisnību sakot, mazliet gan tam piedūrās, bet tik viegli, ka pat nesabojāja vara plākšņu apšuvumu.
Viņa priekšā pavērās Fuatino osta. Tā bija apaļa ūdens krātuve piecu jūdžu diametrā, balta koraļļu liedaga ieskauta, un piekrastes zaļumiem klātās nogāzes strauji tiecās augšup pret stāvajām krātera sienām. Krauju virsotnes veidoja asi zobotas vulkāniskas smailes, ko vietumis sedza vai vainagoja aizķērušies pasāta mākonīši. Katrs dobumiņš, katra plaisiņa izdrupušajā lavā deva patvērumu vijīgām meža vīnstīgām un kokiem — gar klintīm tinās zaļš augu mutulis. Sīkas ūdens strūkliņas, vairāk līdzīgas miglas plīvurīšiem, plandījās un vijās lejup pa stāvām, vairāku simtu pēdu augstām nogāzēm. Un, lai šā zemes stūrīša pievilcība kļūtu pilnīga, siltajā, valgajā gaisā smagnēji tvīka dzeltenziedaino kasiju smarža.
Lavēdams līdz ar vieglajām, tikko manāmajām pūsmi- ņām, «Grāvējs» iebrauca krāterī.