Atsaucis laivu atpakaļ uz kuģa, Grīfs ar tālskati sīki aplūkoja krastu. Neredzēja ne mazākās dzīvjbas. Visa apkārtne snauda tropu saules svelmainajā tveicē. Ne zīmes no kādas sagaidīšanas. Tālāk ziemeļkrasta liedagā, kur kokospalmu bārkstainais ietvars ieskāva ciematu, viņš saskatīja melnos laivu priekšgalus laivu būdiņās. Liedagā uz līdzena ķīļa gulēja svešais šoneris. Nekas nekustējās ne uz tā klāja, ne arī kuģa apkaimē. Pietuvojies krastam līdz piecdesmit jardiem, Grifs lika izmest enkuru — te dziļums bija četrdesmit pēdu. Tālāk uz vidu viņš pirms daudziem gadiem bija mērījis" dziļumu līdz trīssimt asīm, bet dibenu tā arī nesasniedza, kā jau to varēja sagaidīt no tik varenas krātera rīkles, kāda bija Fuatin6. Kad ķēde dārdēdama un šļakstinādama slīdēja caur enkura klīzi, Grīfs pamanīja, ka pulciņš iezemiešu sieviešu, slaidas un lunkanas, kādas mēdz būt vienīgi polinēzietes, plīvojošos ahu ģērbušās, ziedu vainagiem galvā izskrien uz krastā guļošā šonera klāja. Tāpat
viņš ievēroja ari to, ko šīs sievietes nemaz nepamanīja,— ka salīcis cilvēks no kambīzes aizzogas uz priekšgalu, nolec smiltīs un ienirst zaļajā krūmāju joslā.
Kamēr satina un piesēja buras, izstiepa audekla nojumi, saritināja tauvas un takelāžu, kā ostās pieņemts, Deivids Grifs soļoja pa klāju un velti raudzījās pēc kādas dzīvas dvēseles vēl kaut kur citur, ne vien uz svešā šonera klāja.