Vienreiz viņš nepārprotami skaidri padzirda tālu šautenes šāvienu Lielās klints virzienā. Citi šāvieni nesekoja, un viņš nodomāja, ka tur kāds mednieks šāvis meža kazu.

Vēl pēc stundas kapteinis Glass, gulēdams zem vesela segu kalna, bija beidzis drebināties un nu atradās pašā sviedrēšanās peklē.

—   Pēc pusstundas es būšu uz kātiem, — viņš vārgā balsī teica.

—   Jauki, — Grīfs atbildēja. — Sala kā izmirusi, un es došos krastā satikt Mataaru un izpētīt apstākļus.

—   Tā ir rūdīta banda. Turiet acis vaļā! — kapteinis viņu brīdināja. — Ja jūs pēc stundas nebūsiet atpakaļ, sūtiet man kādu ziņu!

Grīfs satvēra laivas stūres rokturi, un četri Raiateas matroži noliecās pār airiem. Kad viņi sasniedza liedagu, Grīfs ziņkārīgi aplūkoja sievietes zem šonera buraudekla nojumes. Viņš izmēģinādams pamāja ar roku, un sievie­tes, mazliet pairgojušās, atmāja pretī.

—   Talofa! — viņš uzsauca.

Viņas saprata sveicienu, bet atbildēja: — Iorana! — Un Grīfs noprata, ka tās nāk no Sabiedrības salu grupas.

—   Huahine, — kāds matrozis tūdaļ zināja nosaukt šo sieviešu dzimto salu. Grīfs pajautāja sievietēm, no kurie­nes šīs esot, un viņas smiedamās un krikšķinādamas at­trauca: — Huahine.