— Izskatās tīri kā vecā Dipija šoneris, — Grifs klusītiņām ieteicās tahitiešu valodā. — Neskatieties pārāk uzkrītoši! Kā jums liekas, ko? Vai tā nav «Valeta»?
Kad matroži izrāpās malā, viņi,^ pavilkdami laivu mazliet augstāk liedagā, pazagšus un'it kā nevērīgi aplūkoja kuģi.
— Tā ir «Valeta», — teica Taute. — Pirms septiņiem gadiem tai nolūza stenga. Papeetē viņi tai steigšus uzrīkoja jaunu. Tā bija par desmit pēdām īsāka. Re, kur tā ir!
— Aizejiet turp, puiši, un aprunājieties ar sievietēm! No Raiateas jau Huahines salu gandrīz var saredzēt, un jūs droši vien kādu no viņām pazīsiet. Mēģiniet izzināt visu, ko vien var! Bet, ja parādās kāds no baltajiem, tikai nesāciet kautiņu!
Kad Grīfs kāpa augšup pa krastmalu, viņa priekšā čabēdama aizrāpoja uz visām pusēm vesela armija vientuļnieku jūras vēžu, bet zem palmām nerakņājās neviens urkšķošs sivēns. Kokosrieksti vāļājās, kur krituši, un pie kopras šķūņiem nemanīja ne zīmes, ka tur ko žāvētu. Darba un cītības pēdas bija izgaisušas. Vienu stiebru būdu pēc otras Grifs atrada pamestu. Tikai reiz viņš uzdūrās sirmgalvim, aklam, bezzobainam, neiedomājami krunkainam, kas sēdēja paēnā un uzrunāts pārbīlī kaut ko nomurkšķēja. Tīri it kā šo ciematu būtu izpostījusi sērga, Grifs domāja, pēdīgi tuvodamies Lielajai mājai.