Te visur rēgojās posts un nekārtība. Neredzēja neviena puķēm vai­nagota jaunieša vai meitenes, avokado koku ēnā nekū- leņoja neviens brūns bērnelis. Durvīs saknupusi sēdēja Mataara, vecā karaliene, un klanījās uz priekšu un at­pakaļ. Grifu ieraudzījusi, viņa sāka raudāt jo rūgtāk — pa daļai pati par savu ciešanu stāstu, pa daļai aiz žēla­bām, ka nav neviena apkalpotāja, kas tam varētu izrādīt viņas viesmīlību.

—   Un tā viņi aizveda Naumoo, — Mataara nobeidza stāstu. — Motuaro ir miris. Mani ļaudis ir aizbēguši un mirst badā, dzīvodami pie kazām. Un pie manis vairs nav pat neviena, kaš tev varētu pāršķelt kokosriekstu, ar ko atspirdzināties. Ai, Brāli, tavi baltie brāļi ir velnil

—   Tie nav mani brāļi, Mataara, — Grīfs viņu mieri­nāja. — Tie ir laupītāji un cūkas, un es iztīrīšu salu no viņiem …

Viņš aprāva runu un apcirtās apkārt, roka ar zibenīgu kustību aizslīdēja līdz jostai un atpakaļ, un liels kolts jau mērķēja pret cilvēku, kas, zemu noliecies, izdrāzās no koku starpas un metās viņam klāt. Viņš nenospieda gaili, un cilvēks arī neapstājās, līdz visā garumā bija izstiepies pie Grifa kājām, un nu svešinieka mute izvirda veselu straumi dīvainu un nesaprotamu vārdu. Grīfs šinī radī­jumā pazina to pašu, kas bija aizšmaucis no «Valetas» un pazudis krūmājā; bet viņa murkšķēšanu Grīfs varēja sa­prast tikai pēc tam, kad bija piecēlis viņu kājās un vē­roja viņa mutes kroplīgo šķobīšanos, jo šim cilvēkam bija zaķa lūpa.