— Glābiet mani, kungs, glābiet mani! — cilvēks vaimanāja angļu valodā, kaut gan neapšaubāmi bija dien- vidjūru iezemietis. — Es jūs pazīstu! Glābiet mani!
Pēc tam viņš pasprūdīja mežonīgu birumu nesaprotamu skaņu un nemitējās ātrāk, kamēr Grīfs viņu satvēra aiz pleciem un sapurināja tā, ka vīram aizsitās elpa.
— Es tevi pazīstu, — Grīfs teica. — Pirms diviem gadiem tu biji pavārs franču viesnīcā Papeetē. Visi tevi saukāja par Zaķa Lūpu.
Cilvēks dedzīgi meta ar galvu.
— Tagad esmu pavārs uz «Valetas», — viņš spurkšķēja un sprauslāja, mutei nejēdzīgi šķoboties cīniņā ar fizisko defektu. — Es jūs pazīstu. Es jūs redzēju tur viesnīcā. Es jūs redzēju Lavīnas restorānā. Es jūs redzēju uz «Kitivei- kas». Es jūs redzēju pie «Maripozas» iekraušanas steķiem. Jūs esat kapteinis Grīfs, un jūs mani izglābsiet. Šie cilvēki ir velni. Viņi nogalināja kapteini Dipiju. Man viņi lika noindēt pusi kuģa ļaužu. Divus viņi nošāva uz zāli- ņiem. Pārējos viņi apšāva ūdenī. Es tos visus pazinu. Viņi nozaga meitenes Huahines salā. Viņi paņēma ka- tordzniekus no Numeas salas un tā pavairoja savus spēkus. Viņi aplaupīja tirgotājus Jaunhebridu salās. Vani- kori salā viņi nogalināja tirgotāju un nozaga tur divas sievietes. Viņi…