Bet Grīfs vairs neklausījās. Caur kokiem no ostas puses skanēja šauteņu rībieni, un viņš skriešus metās uz pie­krasti. Pirāti no Tahiti un katordznieki no Jaunkaledoni- jas. Un šitā rīkļurāvēju banda patlaban brūk virsū viņa šonerim. Zaķa Lūpa sekoja, visu laiku spurkšķēdams un sprauslādams savu stāstu par balto velnu briesmu dar­biem.

Šauteņu spraksti apklusa tikpat pēkšņi, kā sākušies, tomēr Grīfs, baigu nojautu tirdīts, turpināja skriet, līdz kādā takas pagriezienā uzdrāzās virsū Mauriri, kas stei­dzās viņam pretī no piekrastes puses.

—   Lielo Brāli, — Cilvēks-Kaza elsa, — es nokavēju. Viņi ir sagrābuši tavu šoneri. Nāc! Jo tagad viņi meklēs tevi.

Viņš metās pa taku projām no piekrastes.

—   Kur Brauns? — Grīfs vaicāja.

—   Uz Lielās klints. Es tev vēlāk pastāstīšu. Nāc nu!

—   Bet mani cilvēki no laivas?

Mauriri bija vai izmisumā aiz bailēm no vajāšanas.

—   Viņi ir pie sievietēm uz svešā šonera. Viņus neno­nāvēs. Es tev saku taisnību, Velniem vajadzīgi matroži, Bet tevi viņi nokaus. Paklau! — Uz ūdens kāds aizlūzušā tenora balstiņā dziedāja franču mednieku dziesmiņu. — Viņi brauc krastā. Viņi sagrāba tavu šoneri — to es pats redzēju. Nāc!

Kaut gan Deivids Grifs daudz nebēdāja par savu dzī­vību un ādu, tomēr arī lieka pārgalvība nebija viņa dabā.