Viņš zināja, kad jācīnās un kad jābēg, un nemaz nešaubījās, ka patlaban pienācis laiks bēgšanai. Augšup pa taku, garām sirmgalvim, kas sēdēja paēnā, garām Ma- laarai, kura sakumpusi tupēja Lielās mājas durvīs, viņš sekoja Mauriri cieši uz papēžiem. Viņam pašam pie papēžiem gluži kā šunelis klunkurēja Zaķa Lūpa. No aizmugures jau skanēja vajātāju klaigas, bet celiņš, pa kuru veda Mauriri, lika sirdij pulsēt kaklā. Platā taka sašau- rinājās, pasviedās pa labi un strauji slējās kalnup. Pēdējā stiebru būdiņa bija palikusi aiz muguras, un taka. vīdamās caur augstiem kasiju biezokņiem un milzīgu zeltainu lapseņu pūļiem, kļuva arvien stāvāka, līdz izvērtās par īstu kazu stidziņu. Mauriri pacēla roku pret kailu vulkāniskas klints izcilni un rādīja, ka stidziņa ved tieši tam pāri.
— Aiz tās mēs būsim drošībā, Lielo Brāli, — viņš teica. — Baltie velni nekad neuzdrošinās doties tai pāri, jo tur ir klinšu bluķi, ko mēs gāžam tiem uz galvas, bet citas takas nav. Viņi arvien paliek stāvot šeit un šauj, kad mēs skrienam pār klinti. Nāc!
Pēc stundas ceturkšņa viņi apstājās, kur sākās taka pār kailās klints virspusi.
— Pagaidi te un, kad nāksi, skrien mudīgi! — Mauriri brīdināja.
Viņš izlēca saules kvēlē, un no apakšas vairākas šautenes sāka steidzīgi būkšķināt.