Lodes plakšķēja apkārt skrējējam, izsizdamas no akmens drumstalu mākulīšus, tomēr viņš sveikā pārkļuva pāri. Grīfs sekoja, un kāda lode ietriecās klintī tik tuvu, ka tās izsistās šķembelītes sadūrās viņam vaigā. Arī Zaķa Lūpa izgāja neskarts, kaut gan rāpās pa pāreju krietni lēnāk.

Atlikušo dienas daļu viņi pavadīja vēl augstāk kalnos, gulšņavādami kādā lavas klinšu gravā, kur pa nogāžu terasēm auga taro un papaija. Šeit tad Grīfs kaldināja turpmākos plānus un pilnīgi iepazinās ar notikušo.

—   Nelaimīga sagadīšanās, — Mauriri teica. — No vi­sām naktīm tieši šo nakti baltie velni bija izvēlējušies, lai dotos zvejot. Bija pavisam tumšs, kad mēs izbraucām no ieejas. Viņi braukāja pa līci gan lielajās laivās, gan kanulaiviņās. Šautenes viņi allaž nēsā līdzi. Vienu Raia­teas matrozi tie nošāva. Brauns turējās ļoti dūšīgi. Mēs mēģinājām pakļūt tiem garām un nokļūt līča viņā galā, bet viņi aizšķērsoja ceļu un iedzina mūs starp Lielo klinti un ciematu. Mēs gan izglābām šautenes un visas patro­nas, bet laiva palika viņiem. Tā viņi uzzināja, ka tu esi ieradies. Brauns tagad atrodas šaipus Lielās klints līdz ar šautenēm un patronām.

—   Bet kāpēc viņš negāja pāri uz Lielās klints virsotni un nedeva man brīdinājuma zīmi, kad es braucu iekšā no jūras? — Grīfs nopeldams pavaicāja.