Kādu jūdzi no krasta «Grāvējs» nogula dreifā, lai, no­gaidījis rītausmu, dotos iekšā pa bīstamo Fuatino salas ieeju. Bija īsta tropu nakts, nemanīja ne zīmes no lietus gāzes vai pēkšņas brīzes. Kuģa priekšgalā Raiateas salas matroži, kurus vien nesaistīja dienests, nolikās gulēt tieši uz klaja. Pakaļgalā kapteinis, stūrmanis un Grīfs izklāja savas guļvietas tikpat gurdi un nevērīgi. Viņi gulšņāja virs segām smēķēdami, pusbalsī miegaini pārspriezdami par Mataaru, Fuatino karalieni, un viņas meitas Naumoo mīlas dēku ar Motuaro.1

—   Tie nu gan ir romantiski ļaudis, — ieteicās stūrma­nis Brauns. — Tikpat romantiski kā mēs, baltie.

—   Tikpat romantiski kā Pilzahs, — Grīfs iesmējās,

—   un tas kaut ko nozīmē. Cik sen tas notika, kaptein, kad viņš aizmuka no jums?

—   Vienpadsmit gadu, — kapteinis Glass īgni atņur­dēja.

—   Pastāstiet man par to! — Brauns lūdza. — Runā, ka viņš kopš tā laika ne reizes neesot atstājis Fuatino. Vai tas tiesa?

—   Tiesa kas tiesa, — kapteinis norūca. — Viņš tak vēl arvien mīl savu sievu — šito mazo palaidnieci! Viņa man to nočiepa — labāko jūrnieku, kādu vien pasāti jel kad appūtuši… pie tam vēl viņš ir holandietis.

—   Vācietis, — Grīfs pārlaboja.

—   Tas tak viens pīpis, — skanēja atbilde. — Jūra zau­dēja varenu jūrnieku tai vakarā, kad viņš izkāpa krastā un Notutu uzmeta viņam vienu actiņu.