— Viņi nezināja ceļu. Vienīgi es un kazas zinām šo ceļu. Un man pašam tas neienāca prātā, jo es līdu caur brikšņiem, lai nokļūtu līdz ūdenim un aizpeldētu pie tevis. Bet brikšņos slēpās velni, kas šāva uz Braunu un Raiateas matrožiem; mani viņi vajāja līdz pat rītausmai un vēl visu rītu dzenāja tur pa to ieplaku. Tad tu iebrauci ar savu šoneri — un viņi nogaidīja, kamēr tu izkāpsi krastā; es gan aizspruku caur brikšņiem, bet tu jau biji iznācis malā.
— Vai tu šāvi to vienu šāvienu?
— Jā, lai tevi brīdinātu. Bet viņi bija gudri un nešau- dīja pretī, un tā bija mana pēdējā patrona.
— Nu, un kas tev stāstāms, Zaķa Lūpa? — Grīfs uzrunāja «Valetas» pavāru.
Viņa stāsts bija garš un neciešami sīkumains. Jau pirms gada viņš ar «Valetu» bija aizbraucis no Tahiti un braukājis pa Paumotu salām. Vecais Dipijs bija reizē «Valetas» īpašnieks un kapteinis. Pēdējā reisā viņš Tahiti salā piemunsturējis divus svešiniekus par stūrmani un kravas pārzini. Bez tam viņš vedis vēl kādu svešinieku, lai nometinātu to par savu tirdzniecības aģentu Fanriki salā. Stūrmaņa vārds bija Rauls van Asvelds, kravas pārziņa — Karls Lepsiuss.
— Viņi ir brāļi, es to zinu, jo dzirdēju viņus sarunājamies tumsā uz klāja, kad viņi domāja, ka neviens neklausās, — Zaķa Lūpa paskaidroja.