«Valeta» zēģelējusi caur Zemajām salām, savākdama gliemežvākus un pērles Dipija uzpirkšanas punktos. Frenss Amundsons, trešais svešinieks, Fanriki salā nomainījis Pjēru Golāru. Pjērs Golārs uzkāpis uz kuģa, lai atgrieztos Tahiti salā. Fanriki iezemieši stāstījuši, ka viņam esot kāda kvarta pēr|u, ko nodot Dipijam. Pirmajā naktī pēc izbraukšanas no Fanriki kajītē notikusi šaudīšanās. Tad Dipija un Pjēra Golāra ķermeņi pārsviesti pār bortu. Ta- hitiešu matroži visi samukuši bakā. Divas dienas viņi palikuši tur apakšā rufē bez ēšanas, bet «Valeta» gulējusi dreifā. Tad Rauls van Asvelds pielicis indi Zaķa Lūpas gatavotajam ēdienam un pavēlējis to aiznest uz rufi. Puse matrožu nomiruši.
— Viņš visu laiku mērķēja uz mani ar šauteni, kungs. Ko gan es varēju darīt? — Zaķa Lūpa svepstēja. — Divi no atlikušajiem uzrāpās vantīs, bet tos nošāva. Mēs bijām tikai desmit jūdžu no Fanriki. Pārējie metās pār bortu, lai peldētu turp. Tos nošāva, kamēr tie peldēja. Es vienīgais paliku dzīvs un vēl abi velni, jo manis viņiem vajadzēja, lai es vārītu ēst. To dienu viņi, izmantodami brīzi, atgriezās Fanriki salā un uzņēma Frensu Amundsonu, jo tas arī bija no viņējieiņ.
Tālāk sekoja Zaķa Lūpas murgiem līdzīgie piedzīvojumi, kamēr šoneris klaiņojis tālos braucienos uz rietumiem. Viņš bijis vienīgais dzīvais liecinieks un labi zinājis, ka tāpat būtu nogalināts, ja vien nebijis pavārs. Numeā viņiem pievienojušies pieci katordznieki. Zaķa Lūpu nelaiduši krastā nevienā salā, un Grīfs esot pirmais no malas, ar kuru viņš dabūjot runāt.