— Un tagad viņi mani nokaus, — Zaķa Lūpa spurk- šķināja. — Jo nu viņi zina, ka esmu jums pastāstījis. Es tomēr neesmu galīgs zaķapastala, es palikšu pie jums, kungs, un miršu kopā ar jums.
Cilvēks-Kaza papurināja galvu un piecēlās kājās.
— Guli te un atpūties! — viņš teica Grifam. — Šonakt būs tālu jāpeld. Bet šo pavāru es tagad aizvedīšu vēl augstāk kalnos, kur mani brāļi dzīvo kopā ar kazām.
IV— Labi gan, Lielo Brāli, ka tu proti peldēt, ka vīram pieklājas, — Mauriri pačukstēja.
No lavas klinšu gravas viņi bija nokāpuši līča galā un ieslīdējuši ūdenī. Viņi peldēja klusiņām, nešļakstināda- mies, Mauriri virzījās pa priekšu. Krātera melnās sienas slējās pār viņiem tik augstu, ka likās — viņi peld milzīga trauka dibenā. Pašā augšā vīdēja debess, nokaisīta blāvi vizošiem zvaigžņu putek|iern. Priekšā viņi saskatīja uguntiņu, kas iezīmēja «Grāvēja» atrašanās vietu, un no kuģa klāja, attāluma klusināta, skanēja garīga dziesma-, ko spēlēja Pilzaham paredzētais fonogrāfs.
Abi peldētāji nogriezās pa kreisi, projām no nolaupītā šonera. Kad korālis beidzās, no klāja atviļņoja skaļi smiekli un dziedāšana, tad atkal ieskanējās fonogrāfs. Grīfs, pie sevis vīpsnādams par dziesmas piemērotajiem vārdiem — «Vadi, skaidrā gaisma», veicīgi peldēja tālāk pār tumšajiem ūdeņiem.