Jādomā, viņi gauži iepatikās viens otram. Pirms tu, cilvēks, vēl paguvi acis pamirkšķināt, viņa jau bija uzmaukusi tam galvā nez kādu baltu puķu pinumu, un pēc piecām minūtēm abi roku rokā aizskrēja pa pludmali, smiedamies kā bērni. Ceru, ka viņš būs uzspridzinājis to lielo zemūdens koraļļu radzi ieejas kanālā. Tur es, ar tauvām pāri vilkdamies, arvien nobrāžu pāris vara apšuvuma plākšņu.

—   Stāstiet nu tālāk! — Brauns skubināja.

—   Tas ir viss. Tepat jau stāsts arī beidzas. To pašu nakti apprecējas. Uz kuģa tā arī vairs neatgriezās. Otrā dienā devos viņu meklēt. Atradu brikšņos stiebru būdā trinkšķinām ģitāru — īsts baltais mežonis ar plikiem stilbiem, visgarām apkāries ar puķēm un visādiem gra- buļiem. Nu, pēc dulla ēzeļa. Teica, lai es atsūtot šā man­tiņas malā. Es teicu, lai papriekš brauc ellē. Un tas ir viss. Jūs jau pats viņu rīt redzēsiet. Nu jau saraudzījuši trīs bērneļus — brīnum jaukus mazus delverīšus. Man tur lejā ir fonogrāfs priekš viņa un skaņu veltnīšu vai miljons.

—   Un tad jūs nolīgāt viņu par veikalnieku? — stūr­manis jautaja Grifam.

—   Kas tad man cits atlika? Fuatino ir īsta mīlestības sala, un Pilzahs nu reiz ir mīlētājs. Iezemiešus viņš ari smalki pazīst — viens no labākajiem veikalniekiem, kādi man bijuši un ir. Viņam ir atbildības sajūta. Jūs jau rit viņu redzēsiet.