— Paklau, jaunais cilvēk, — kapteinis Glass draudīgi uzrūca savam stūrmanim. — Vai tik jūs neesat romantiķis? Jo, āre, ja jūs tāds esat, tad paliksiet uz klāja. Fuatino ir romantikas apsēsta sala. Te ikviens ir kādā iemīlējies. Viņi pārtiek no mīlestības. Tas laikam ceļas no kokosriekstu piena vai arī no gaisa, varbūt no jūras. Visa salas vēsture pēdējos desmittūkstoš gados ir viena vienīga mīlestības dēka. Es zinu. Esmu runājies ar večiem. Un, ja es jūs notveršu skrienam projām pa pludmali roku roka ar…
Kapteiņa pēkšņā apklušana lika abiem sarunu biedriem paraudzīties viņā. Ar acīm sekodami viņa skatienam, kas slīdēja tiem pāri gar grotmasta vantīm, abi ieraudzīja to pašu, ko viņš, — brūnu roku un dilbu, muskuļainu un slapju, kuram no ārpuses pievienojās vēl otra brūna roka un dilbs. Tālāk parādījās galvvirsa, klāta ķerainām mežaina sprogām, un tad seja ar šķelmīgām, melnām acīm, savilkta zīmīgā mūžamežu iemītnieka smaidā.
— Ak mans dievs! — Brauns izdvesa. — Tas jau ir fauns — jūras fauns.
— Tas ir Cilvēks-Kaza, — Glass atteica.
— Tas ir Mauriri, — piebilda Grīfs. — Mans asins- brālis pēc iezemiešu paražu svētā zvēresta. Viņa vārds ir manējais, un mans vārds ir viņējais.
Virs kuģa malas pacēlās plati, brūni pleci un varenas krūtis, un tūdaļ ar tādu vieglumu, kas šķita neprasām nekādu pūļu, pār reliņu pārmetās viss lieliski veidotais ķermenis, pilnīgi bez trokšņa nolaizdamies uz klāja.