— Tu palaidīsi to garām. — Els smīknēja, gulēdams uz trotuāra. — Un tu pats būsi vainīgs.
Džordžs cieši sažņaudza dūres.
— Es tevi labprāt iekaustītu!
— Un palaistu garām tramvaju, — svinīgi atbildēja uz trotuāra guļošais.
Džordžs paskatījās uz tramvaju. Tas jau bija nobraucis puskvartālu. Džordžs palūkojās pulkstenī. Vēl bridi pārlika.
— Lai notiek, — viņš sacīja. — Es nopirkšu pudeli. Bet tev jātiek uz tramvaju. Ja tu to palaidīsi gar degunu, es sasitīšu pudeli pret tavu galvu.
Viņš metās pāri ielai un bārā iekšā. Tramvajs pienāca un apstājās. Neviens nekāpa ārā. Els nesteidzīgi iekāpa tramvajā un apsēdās. Viņš pasmaidīja, kad konduktors pazvanīja un vagons sakustējās. Uz abām pusēm veramās bāra durvis atsprāga vaļā. Turēdams rokās čemodānu un viskija pinti, Džordžs drāzās pakaļ. Konduktors neizlaida no rokas zvana auklu, gaidīdams, vai nevajadzēs apturēt. Tomēr nevajadzēja. Džordžs viegli uzlēca uz platformas, apsēdās blakus brālim un sniedza viņam pudeli.
— Varēji paņemt kvartu, — pārmetoši teica Els.
Viņš ar kabatas korķu velkamo attaisīja pudeli un pielika to pie mutes.
— Man ir slikti… kuņģis, — viņš kā atvainodamies paskaidroja blakus sēdošajam pasažierim.