Vilcienā viņi iekāpa smēķētāju vagonā. Džordžs juta, ka tā vajag. Turklāt, laimīgi ticis uz vilcienu, viņš atkusa. Viņš juta pret brāli zināmu maigumu un pārmeta sev lieku skarbumu. Mēģinādams to izlīdzināt, Džordžs sāka runāt par viņu māti un māsām, par visām ģimenes darīšanām un rūpēm. Els tomēr sēdēja sadrūvējies un pilnīgi nodevies pudelei. Pamazām viņa lūpu kaktiņi noslīdēja aizvien zemāk un zemāk, maisiņi zem acīm it kā uztūka, bet sejas muskuļi atslāba.
— Mans kuņģis … — Els atkal nogaudās, iztukšojis pudeli un pasviedis to zem sēdekļa, taču piepeši sabar- gojusies brāļa seja neiedrosmināja viņu tālākiem prātojumiem.
Transporta līdzeklim, kas sagaidīja viņus stacijā, piemita visas privātas ekipāžas labās īpašības un greznība. Iestādē, kurā viņi bija ieradušies, Džordža asajam skatienam nepaslīdēja garām neviens sīkums, un viņa bažas izklīda ar katru mirkli vairāk. Kad viņi bija iebraukuši pa augstajiem vārtiem un rati ripoja pa plašo parku, viņš bija pārliecināts, ka šajā iestādē pastāvošā kārtība nekritīs brālim uz nerviem. Tā drīzāk bija vasaras viesnīca vai vēl labāk — ārpilsētas klubs. Un, kamēr viņi brauca, pavasara saules apspīdēti, klausīdamies putnu dziesmas un ieelpodami puķu smaržas, Džordžs ilgojās kādu nedēju atpūsties tādā vietā un viņa acīm pavērās neiepriecinoša perspektīva — vasara pilsētā, kantorī. Viņa ienākumu nepietika brālim un viņam pašam.