Viņš tūlīt kļuva nemierīgs. Rokas vairs ne­klausīja, un viņš noilgojies rāvās pāri ielai pie durvīm, kas tieši tajā brīdī atvērās, lai ielaistu laimīgo ceļinieku. Tajā pašā brīdī viņš ieraudzīja baltā jakā ģērbušos bu­fetnieku uz rindā saliktu mirguļojošu glāžu fona. Viņš gluži automātiski gribēja iet pāri ielai.

—   Paliec! — Džordža roka nogūlās uz viņa rokas.

—   Man gribas iedzert viskiju, — Els atbildēja.

—   Tu jau iedzēri.

—       Tas bija pirms vairākām stundām. Lūdzu, Džordž, ļauj man iedzert! Sī ir pēdējā diena. Neliedz man, iekāms neesam aizbraukuši galā, dievs mans liecinieks, ilgi vairs nav jāgaida.

Džordžs izmisis pārlaida acis ielai. Tramvajs jau bija redzams.

—   Nav vairs laika dzert, — viņš teica.

—       Es negribu dzert. Gribu paņemt pudeli. — Ela balss kļuva pieglaimīga. — Nu, Džordž. Tā ir pēdējā, pati pē­dējā.

—       Nē. — Džordža atteikums bija tik stingrs, uz cik stingru vien bija spējīgas viņa plānās lūpas:

Els paskatījās uz tuvojošos tramvaju. Pēkšņi viņš ap­sēdās ietves malā.

—   Kas noticis? — sabijies iejautājās brālis.

—   Nekas. Es gribu viskiju. Mans kuņģis…

—   Celies, iesim!

Džordžs sniedza viņam roku, taču brālis paguva izstiep­ties visā garumā uz trotuāra, nelikdamies zinis par ne­tīrumiem un garāmgājēju izbrīnītajiem skatieniem. Krus­tojumā kvartālu tālāk šķindināja zvanu tramvajs.