— Pastaigāsimies pa parku, — viņš ierosināja, kad viņi bija satikušies ar doktoru Bodino un apskatījuši Elam paredzēto istabu. — Ekipāža brauks uz staciju, tā ka mums vēl ir laiks.
— Skaisti gan! — Džordžs ierunājās pēc brīža.
Viņa kājas grima samtainā zālē, virs galvas liecās zaru velves, un viņš stāvēja saulstaru izraibināts. — Es labprāt nodzīvotu te mēnesi.
— Apmainīsimies abi vietām, — tūlīt atsaucās Els.
Džordžs pasmējās par brāja ierosinājumu, bet sirds viņam sažņaudzās.
— Paskaties uz to ozolu! — viņš iesaucās. — Un uz dzeni! Vai nav skaists.?
— Man te nepatīk, — viņš izdzirdēja brāli atmurminām.
Džordžs saknieba lūpas, sagatavojies cīnīties, taču sacīja:
— Es domāju sūtīt Mēriju ar bērniem uz kalniem. Viņai tas ir nepieciešams un bērniem tāpat. Un, kad tu atkal būsi ticis uz pekām, es arī tevi aizsūtīšu pie viņiem. Pirms atgriešanās darbā tu varēsi izmantot savu vasaras atvaļinājumu.
_— Ne prātā nenāk palikt šajā bedrē, lai ko tu teiktu, — pēkšņi paziņoja Els.
— Nē, tu paliksi, un tu atgūsi veselību un spēkus, lai Mērijas vaigos atkal parādītos sārtums, tevi ieraugot.