— Es braukšu atpakaļ kopā ar tevi. — Ela balss skanēja stingri. — Es braukšu ar to pašu vilcienu. Man šķiet, ka drīz jāpiebrauc ekipāžai.
— Es tev neesmu vēl izklāstījis visus savus plānus, — Džordžs mēģināja turpināt, bet Els viņu pārtrauca:
— Liec mani mierā ar saviem plāniem! Es negribu, ka tu smērējies man klāt ar savām runām. Tu apejies ar mani kā ar bērnu. Bet es neesmu nekāds maziņais. Esmu izlēmis, un gan tu redzēsi, ka es protu pastāvēt uz savu. Nemēģini mani pierunāt! Man vienalga, ko tu teiksi.
Ela acīs dega ļauna uguns, un brālim viņš atgādināja kaktā iesprukušu žurku, kas iedzīta izmisumā un gatava kost pretī. Skatoties uz viņu, Džordžs atcerējās bērnību un nodomāja, ka beidzot Elā pamodusies kādreizējā stūrgalvība, kas viņam, bērnam, palīdzēja turēties pretī jebkuram spēkam un pierunāšanām.
Džordžs bija zaudējis visas cerības. Viņš bija paspēlējis. Tas vairs nebija cilvēks. Viņam bija izzudis pēdējais labais cilvēciskais instinkts. Tas bija dzīvnieks, truls, flegmātisks un nespējīgs darboties, nekam nederīga dzīva radība, kauslīga, ietiepīga un nevaldāma. Un, vērojot brāli, Džordžs juta, ka arī viņā mostas tāds pats dzīvnieks. Piepeši Džordžs ielāgoja, ka viņa pirksti savelkas un saliecas kā slepkavam, un viņš iepazina vēlēšanos nogalināt. Un arī saprāts, kas visbeidzot nodeva viņu, ieteica nogalināt, jo viņam nekas cits vairs neatlika.