Viņš baidījās paskatīties acīs otram, lai gan cītīgi un tomēr veltīgi mēģināja to izdarīt. Kā vienam, tā otram bija izspiedušies vaigu kauli un iedubuši vaigi, taču to struk­tūra likās atšķirīga. Abu plānās lūpas bija izlietas vienā veidnē, taču Džordžam mute bija stingra un spēcīga, turpretī Elam — maiga un gļēva — baudkāres pārņemta askēta mute ar noļukušiem kaktiņiem. Viņa augumam bija nosliece uz pilnmiesību, ko sevišķi varēja manīt kumpajā ērgļa degunā; agrāk tas droši vien bija bijis tāds pats kā Džordžam, bet tagad atšķirībā no Džordža deguna bija zaudējis klasisko formu.

Stāvēdams istabas vidū, Els pūlējās saņemties. Klu­sums viņu uztrauca. Elam šķita, ka viņš tūlīt zaudēs līdz­svaru. Viņš aplaizīja lūpas.

—   Es palieku, — viņš bezcerīgi teica.

Viņš nodūra acis un atkal paraustīja sevi aiz piedur­knes.

—  Tev ir tikai divdesmit seši gadi, — beidzot sacīja Džordžs, — bet tu esi nabaga vārgs večuks.

—   Nesaki vis, — Els izaicinoši atteica.

—       Vai atceries, kā mēs peldējām pusotras jūdzes pāri kanālam?

—   Un kas par to? — Ela seja satumsa.

—       Bet vai tu atceries, kā mēs pēc stundām boksējāmies šķūnī?

—   Es varēju izturēt jebkuru tavu sitienu.