— Jebkuru sitienu! — Džordža balss uz mirkli kļuva spiedzīga. — Tu man sadevi četras reizes no piecām. Tu biji divreiz stiprāks par mani, kur nu — trīsreiz stiprāks. Bet tagad man būtu bail laist tev ar dīvāna spilvenu, jo tu savilktos čokurā kā pērnā gada lapa. Tu nomirtu kā nožēlojams, nelaimīgs večuks.
— Neapvaino nu mani tāpēc vien, ka esmu pārdomājis, — Els iebilda ar raudulīgu pieskaņu balsī.
Ienāca viņa sieva, un viņš lūdzoši paskatījās uz to, bet cilvēks pie loga pēkšņi panācās uz viņa pusi un izmeta:
— Tu neatceries, ko pats esi domājis divas minūtes pec kārtas! Tev vispār nav savu domu, tu bezmugurkaulniek, tu rāpojošais tārps!
— Tev neizdosies mani sadusmot. — Els viltīgi pasmaidīja un triumfējoši paskatījās uz sievu. — Tev neizdosies mani sadusmot, — viņš atkārtoja, it kā šī doma viņu ārkārtīgi iepriecinātu. — Es zinu tavus trikus. Es tev saku: tas ir mana kuņģa dēļ. Es tur neko nevaru darīt. Dievs mans liecinieks — nevaru. Vai tad tas nav kuņģa dēļ, Mērij?
Viņa paraudzījās uz Džordžu un mierīgi ierunājās, slēpdama drebošās rokas svārku krokās.
— Vai nav jau laiks? — viņa lēnīgi jautāja.
Virs saniknots apsviedās pret viņu.
— Man nenāk ne prātā braukt! — viņš kliedza. — Tieši to es nule pateicu … viņam. Un es vēlreiz saku jums visiem: es nebraukšu! Jūs mani neiebiedēsiet!
— Bet, El, mīļais, tu taču sacīji… — iesāka sieva.