—       Tas nav no svara, ko es teicu! — viņš atcirta. — Ta­gad es saku kaut ko citu, tu to dzirdēji, un beigta balle!

Viņš pārgāja pār istabu un smagi atkrita Morisa krēslā. Bet Džordžs acumirklī atradās blakus viņam. Plēsonīgie nagi iecirtās Elam plecos, uzrāva viņu kājās un vairs ne­laida vaļā.

—       Tu esi nogājis līdz beidzamajam, El, un es gribu, lai tu to saprastu. Es mēģināju apieties ar tevi kā… kā ar brāli, bet turpmāk es apiešos ar tevi tā, kā tu esi pelnījis. Vai saproti?

Džordža balsī skanēja saltas dusmas. Viņa acīs zibēja salta uguns. Tas iedarbojās daudz stiprāk par jebkuru dusmu uzliesmojumu, un Els saplaka zem šā skatiena un no ciešā tvēriena, kas žņaudza viņa plecus.

—   Tikai pateicoties man, tev ir šī māja un tev ir ko ēst. Tavs postenis? Citam tavā vietā būtu parādījuši dur­vis jau pirms gada, ja ne pirms diviem gadiem. Es tev saglabāju to. Tava alga ir žēlastības dāvana. Tā tika izmaksāta no manas kabatas. Mērija … viņas kleitas… šis tērps, kas viņai pašreiz mugurā, ir pārtaisīts; viņa no­valkā savu māsu, manas sievas nonēsātās kleitas. Žēlas­tības dāvana — vai tu saproti? Tavi bērni valkā manu bērnu nonēsātās drēbes vai tās drēbes, ko atdod mani kai­miņi, domādami, ka tās tiek sūtītas kādai bāriņu patver­smei. Un šī māja arī ir patversme… vai drīz tāda būs.