Katru vārdu viņš uzsvēra, neapzināti sažņaugdams ciešāk Ela plecu. Els locījās sāpēs. Uz pieres viņam izspiedās sviedri.
— Tagad klausies mani uzmanīgi, — brālis turpināja. — Pēc trim minūtēm tu man pateiksi, ka brauc man līdzi. Ja nebrauksi, tev atņems Mēriju un bērnus šodien pat. Tu uz visiem laikiem zaudēsi darbu. Sī māja tev būs slēgta. Bet pēc pusgada man būs tas prieks tevi apbedīt. Dodu tev trīs minūtes apdomāšanai.
Els izlikās, it kā smaktu, un vārgiem pirkstiem piedūrās pie brāļa rokas.
— Mana sirds… laid mani vaļā … tu mani nogalināsi, — viņš dvesa.
Roka ar spēku atgrūda Elu krēslā un palaida vaļā.
Kamīna pulkstenis skaļi tikšķēja. Džordžs paskatījās uz to un uz M.ēriju. Viņa bija atspiedusies pret galdu, nespēdama apslēpt trīsas. Viņš ar nepatiku sajuta brāļa pirkstu pieskārienu savai rokai, Viņš neapzināti noslaucīja roku pie žaketes. Pulkstenis klusumā tikšķēja, kā tikšķējis. Džordžam šķita, ka istaba atbalso viņa vārdus. Viņš dzirdēja pats sevi runājam.
— Es braukšu, — atskanēja no Morisa krēsla.
Tā bija vārgulīga, satriekta balss, un vārgulīgs, satriekts bija arī cilvēks, kas cēlās augšā no krēsla. Viņš devās uz durvīm.
— Uz kurieni tu? — uzsauca Džordžs.
— Čemodāns, — skanēja atbilde. — Ceļa somu Mērija atsūtīs vēlāk. Drīz būšu atpakaļ.