Durvis aizvērās aiz viņa. Pēc brītiņa, piepešu aizdomu urdīts, Džordžs atvēra durvis un ieskatījās istabā. Viņa brālis stāvēja pie bufetes, vienā rokā turēdams karafi, ar otru celdams pie mutes glāzi ar viskiju.
Pāri glāzei Els pamanīja, ka tiek novērots. Tas viņu iedzina panikā. Viņš steigšus mēģināja pieliet glāzi no jauna un lika jau pie mutes, bet gan glāze, gan karafe tika izsistas viņam no rokām un nokrita uz grīdas. Viņš ierūcās, bet brāļa roka atkal bija uz viņa pleca un lika viņam sarauties melnam un maziņam. Džordžs grūda Elu uz durvju pusi.
— Čemodāns… — Els gārdza. — Tas ir tur… taja istabā. Ļauj man to paņemt. _
— Kur ir atslēga? — jautāja brālis, kad čemodāns bija atnests.
— Tas nav aizslēgts.
Bridi vēlāk čemodāns bija vaļā un Džordžs vandījās pa to. No viena stūra viņš izvilka viskija pudeli, no otra — blašķi. Viņš aizcirta čemodānu ciet.
— Ejam, — viņš teica. — Ja mēs palaidīsim garārn kaut vienu tramvaju, mēs nokavēsim vilcienu.
Viņš izgāja gaitenī, atstādams Elu ar sievu. «Gluži kā bērēs,» gaidīdams nodomāja Džordžs.
Els ar mēteli aizķērās aiz ārdurvju roktura, un, aizkavējušies, lai aizvērtu durvis, viņi izdzirdēja Mērijas elsas. Kad Džordžs kāpa lejā, .viņa lūpas bija cieši sakniebtas. Vienā rokā viņš nesa čemodānu, ar otru turēja pie elkoņa brāli.