Kad viņi bija aizgājuši līdz stūrim, Džordžs kvartālu tālāk izdzirdēja nākam tramvaju un pamudināja brāli. Els smagi elpoja. Viņš vilkās, kājas čūbādams, un netika līdzi.

—  Velns tu esi, ne brālis, — viņš dvesa.

Par atbildi brālis nikni parāva viņu aiz rokas. Tas at­gādināja Elam bērnību, kad viņu steidzināja kāds no sa­dusmotiem pieaugušajiem. Un gluži kā bērnam viņam pa­līdzēja iekāpt tramvajā. Smagi dvašodams, no piepūles caur un cauri nosvīdis, viņš atslīga uz sēdekļa. Viņš se koja Džordža acīm, kad tās noskatīja viņu no galvas līdz kājām.

—   Tu esi tas velns, ne brālis, — Džordžs bilda, pabei dzis apskati.

Ela acīs sariesās miklums.

—       Tas viss mana kuņģa dēļ, — viņš sacīja, žēlodams pats sevi.

—       Nav nekāds brīnums, — Džordžs atmeta. — Izdedzi­nāts kā vulkāna krāteris. Pastāvīga uguns par labu nenāk.

Viņi vairs nesarunājās. Kad viņi ieradās pārsēšanās vietā, Džordžs uzreiz atguvās. Viņš pasmaidīja. Ar ska­tienu ieurbies vienā punktā un neredzēdams garām slīdošos namus, viņš bija pilnīgi atradies pašnožēlas varā. Viņš palīdzēja brālim izkāpt no tramvaja un pārlaida acis šķērsielai. Viņu tramvajs vēl nebija redzams.

Els nejauši pamanīja pretējā stūrī pārtikas preču tirgo­tavu un bāru.