— Bet, ja nu es nedomāju braukt turp, kur ir krievi,
un nebraucu arī atpakaļ pie saviem brāļiem, kas tad notiks?
— Tad dabūsiet aizceļot uz turieni, kur mīt jūsu dievs, balto cilvēku ļaunais dievs.
Pie apvāršņa ziemeļu pusē, it kā asins lāses pilinādama, iznira kvēlojoši sarkana saule. Batists piecēlās, pamāja ar galvu un devās atpakaļ uz apmetni. Pār klajumu stiepās asiņaini sarkanas ēnas, kaut kur dziedaja sarkanrīklīte.
Hcjs Stokards izpīpēja pīpi, un ugunskura dūmos šķita saskatām, kur tālumā sākas Kojukuka, nevienam nezināmā polārā upe, kas savu garo tecējumu beidza šeit, ieplūzdaina Jukonas duļķainajos ūdeņos. Ja varētu ticēt mirstošajam matrozim, kas, izglābies no bojā gājuša kuģa, kājām izstaigājis visu šo pusi, ja kaut ko liecinātu viņa jūrnieka maisā paslēptā pudele ar zelta graudiņiem, tad kaut kur upes augštecē, mūžīgās ziemas valstībā, slēpjas Ziemeļu Dārgumu krātuve. Taču pie valstības vārtiem, aizšķērsodams viņam ceļu, stāv sargpostenis — Batists, ar iesauku Rudais, cilvēks, kas aizmirsis, ka tā dzīslās tek puse angļu asiņu.
— Gan jau kaut kā gala tiksim! — noteica Hejs Stokards; sarušinājis ogles, viņš piecēlās un izstaipījās, mierīgā pašpārliecībā noraudzīdamies uz liesmojošo apvārsni.