— Noskūpsti līgavu! — pērkonbalsī pavēlēja Bills, un garīdzniekam vajadzēja vien paklausīt.
— Un tagad nokristiet bērnu! — Stokards pieprasīja.
— Tikai izdari visu, kā nākas, — piebilda Bills.
—- Dodiet pilnīgu ekipējumu tālam ceļam, — paskaidroja tēvs, paņemdams zēnu no mātes rokām. — Zini, reiz es gāju uz Krācēm, paņēmu līdzi visu, tikai sāls piemirsās. Toreiz man klājās tik grūti, ka nekad to neaizmirsīšu! Tādēļ, kad jādodas ceļā, jāsagatavojas pienācīgi. Starp mums runājot. Bili, nezinu, vai tur tas viss būs vajadzīgs, bet par ļaunu jau arī nebūs.
Zēnu apslacīja no ūdens krūzītes un apguldīja drošā kaktiņā. Vīri, sakūruši ugunskuru, sāka gatavoties vakariņām.
Saule slīdēja uz rietu — steidzās uz ziemeļiem. Debess tai pusē dega asiņaini sarkanās liesmās. Ēnas stiepās garākas, krēsla kļuva aizvien biezāka, un meža biezoknī visa dzīvība it ka pamira. Pat meža zosu sasaukšanās uz salas apklusa, likās, ka putni pošas uz dusu. Nerimās vienīgi indiāņi aiz apmetnes, joprojām bez mitas rībinādami kara bungas un rēkdami kaujas dziesmas. Taču, kad saule norietēja, pieklusa arī viņi. Iestājās pilnīgs klusums. Stokards, uz elkoņiem atspiedies, paraudzījās pāri aizsegam. Tad ieraudājās bērns un novērsa viņa uzmanību. Mate piegāja pie mazā, bet tas jau bija aizmidzis. Valdīja klusums, kas, šķiet, iestājies uz mūžu mūžiem. Taču drīz vien ievīterojās sarkanrīklīte. Nakts bija pagājusi.