Krastā starp teltīm, kas bija apvilktas ar briežādām, un kaltēšanai izkārtām zivīm varēja dzirdēt cilvēku balsis. Puiši sacentās veiklībā un ķircinājās ar meitenēm; vecā­kās sievietes, kas savu pienākumu dzīvē bija izpildījušas un laidušas pasaulē pēcnācējus un kam šie prieki bija laupīti, pina virves no zāļu stiebriem un tērgāja. Turpat plosījās un plūcās kaili bērneļi, kūleņodami piku mikiein ar tumši rūsganiem krančiem.

Gabaliņu nostāk, pieklājīgā atstatumā no apmetnes, rē­gojās divas teltis. Tā bija baltā cilvēka nometne — par to droši liecināja jau vietas izvēle vien. No turienes va­jadzības gadījumā varēja ērti apšaudīt apmetni, kas at­radās savu simt jardu attālu; paugurs un klajā apkārtne deva iespēju aizsargaties pret uzbrukumiem, bet stāvā, apmēram divdesmit jardu augstā krauja aizmugurē — ātri atkāpties pie laivām. Vienā teltī raudāja slims bērns, kuru māte mierināja ar šūpuļdziesmiņu. Ārpusē pie dzies­toša ugunskura sarunājās divi vīri.

— Jā, es turu baznīcu goda kā tās padevīgs dēls. Tā turu godā, ka dienu metu tai apkārt līkumu, bet naktī sapņoju par atriebību. Ko gan citu jūs no manis varat gaidīt? — Metisa balsī ieskanējās niknums. — Esmu dzi­mis pie Sarkanās upes. Mans tēvs bija baltais — tāds pats kā jūs. Tikai jūs esat jenkijs, bet viņš bija anglis, džentlmeņa dēls. Mana māte bija indiāniete, virsaiša meita, un es izaugu par īstu vīrieti. Jā, nevar vis uzreiz pateikt, kādas asinis tek manās dzīslās, jo esmu dzīvojis kopā ar baltajiem kā līdzīgs ar līdzīgiem, un krūtīs matj