Piepeši klajumu piepildīja ņudzošs cilvēku bars. Iedziedājās loki, nošalca bultas. Par atbildi skaudri spindza lodes. Drošas rokas mests šķēps pienagloja teslinieti pie zemes tieši taja mirklī, kad viņa bija noliekusies pār bērnu. Bulta sīkdama izšāvās cauri barikādes spraugai un ieurbās misionāram plecā.
Nelielā cilvēku saujiņa nespēja atsist uzbrukumu. Klajums starp barikādi un uzbrucējiem bija noklāts ar līķiem, bet indiāņu nāca klāt arvien vairāk, viņi traucās uz priekšu un ka milzīgs orkāna vilnis gāzās virsū barikādei. Sterdžess Ovens metās uz telti, bet pārējos cilvēku banga notrieca zemē un sabradāja. Vienīgi Stokards noturējās kājās, svaidīdams gaudojošos indiāņus ka kucēnus. Viņam pat izdevās pacelt cirvi. Kāds satvēra aiz kājiņas bērnu, kas gulēja zem mātes ķermeņa, pacēla mazo gaisā un atvēzējies trieca pret koka stumbru. Stokards pāršķēla ar cirvi indiānim galvu un sāka lauzties uz priekšu. Taču viņš atradās satracinātā pūļa ielenkumā, pār viņu bira bultu un šķēpu krusa. No apvāršņa iznira saule, un indiāņu augumi baigi šūpojās sārtajā blāzmā.