pukst tēva sirds. Es sastapu meiteni, balto meiteni, kas mani uzlūkoja mīlīgām acīm. Viņas tēvam, francūzim pēc izcelšanās, piederēja plaši zemes gabali un daudz zirgu, un viņu tajā pusē varen cienīja. «Tu neesi pie pilna prata,» viņš sacīja meitai, uzzinājis par mani, ilgi centas viņu atrunāt un briesmīgi dusmojās.
Taču viņa bija pie pilna prāta, un drīz vien mēs abi aizjājām pie mācītāja. Bet pirms mums tur bija ieradies viņas tēvs un sarunājis daudz nelāgu vārdu, varbūt pat kaut ko pasolījis, kas lai to zina. Mācītājs iecirtās un negribēja mums palīdzēt palikt kopā. Baznīcai nebija lab- paticis dot svētību manai piedzimšanai, baznīca liedza man atļauju stāties laulībā, baznīcas dēļ manas rokas notraipītas ar asinīm.
Tādēļ es turu baznīcu tādā godā. Iezvēlu dzīvam mācītājam plauku ģīmī, mēs uzlēcārn saviem straujajiem zirgiem mugurā un auļojām uz Pjēra fortu, kur dzīvoja labsirdīgs priesteris. Taču viņas tēvs, brāļi un nezin kādi tēva nolīgti ļaudis dzinās mums pa pēdām. Kautiņš notika, no zirga nenolecot, un turpinājās, līdz es izsitu trīs vīrus no segliem, bet pārējie aizjāja atpakaļ uz fortu. Mēs devāmies uz austrumiem, noslēpāmies kalnos un mežos un dzīvojām kopā. Taču precēti nebijām, — redzat, ko izdarīja jūsu labā baznīca, kuru es godāju kā daždien paklausīgs dēls.