Sievietes ir dīvaini radījumi, un neviens vīrietis nespēj tās saprast. Viens no tiem, kurus es izsitu no segliem, bija viņas tēvs; viņš nokrita pie zemes, un tie, kas jāja aiz muguras, viņu sabradāja. Mēs abi redzējām, kā viss notika; es būtu to viegli aizmirsis, bet viņa nevarēja aizmirst. Un klusos vakaros pēc medībām tas bija klāt un nostājās starp mums — visu garo, klusuma nomākto nakti, kad iedegās zvaigznes un mums vajadzēja saplūst par vienu miesu un dvēseli. Un tā notika vienmēr. Viņa nekad ne vārda neieminējās par notikušo, taču tas mū­žam sēdēja kopā ar mums pie ugunskura, un mēs bijām kā svešinieki. Zinu, viņa gribēja visu aizmirst, tomēr at­miņas bija spēcīgākas — to es redzēju viņas acīs un sa­jutu viņas elpā.

Tad viņa dzemdēja man bērnu, meitenīti, un nomira. Bet es atgriezos savas mātes ciltī, lai bērns dabūtu zīst krūti un paliktu dzīvs. Taču rnan pie rokām vēl lipa to cilvēku asinis, kurus biju nogalinājis baznīcas vainas dēļ.

Reiz ieradās jātnieku policija, lai saņemtu mani ciet, bet mans mātesbrālis, kas tolaik bija cilts virsaitis, mani paslēpa un apgādāja ar zirgiem un pārtiku. Paņēmu mei­tiņu, un mēs abi aizceļojām tālu projām — pie Hudzona līča, kur balto bija maz un tie paši nekā nejautāja. Tur iestājos darbā Hudzona līča sabiedrībā, strādāju par med­nieku, takuzinātāju, suņu dzinēju, līdz mana meita pie­auga par sievieti — slaidu, smuidru un tīkamu no vaiga.