Jūs jau zināt, ka šai pusē ziema ir gara un tumša, ka tā modina cilvēkos dažādas domas un pavedina uz aplamiem darbiem. Tur, kur mēs dzīvojām, bija galvenais aģents — nekaunīgs un cietsirdīgs cilvēks. Turklāt tāds, kas nepatika sievietēm. Bet viņš sāka mest acis uz manu meitu, kura bija izveidojusies par sievieti. Svētā dievmāte! Reiz viņš aizsūtīja mani talā ceļā ar suņu pajūgiem, lai pa to laiku … jūs jau pats sapratīsiet. Ļauns, nežēlīgs cilvēks. Bet viņa bija gandrīz balta, un arī dvēsele viņai bija balta, un viņa bija tik laba … Tsi sakot, viņa nomira.
Tonakt, kad es atgriezos, spīvi sala. Biju pavadījis ceļā garus mēnešus, un suņi tikko vilka kājas, kad piebraucām pie forta. Indiāņi un metisi dīvainiem skatieniem klusēdami nolūkojās uz mani, līdz man kļuva baismīgi ap sirdi, pats nesapratu, kādēļ. Taču es nekā nejautaju, pabaroju suņus un krietni paēdu kā daždien cilvēks, kam priekšā grūts darbs. Tikai pēc tam pieprasīju, lai man izstāsta, kas noticis. Nevienam nepietika drosmes, jo viņi baidījās, ka es ārprāta niknumā neizdaru ko ļaunu. Un tomēr vārdu pa vārdam, soli pa solim bēdīgā patiesība nāca gaismā, un visi brīnījās, ka es klusēju.