Noklausījies līdz galam, gāju taisni uz aģenta māju un biju mierīgāks nekā šajā brīdī, to visu atceroties. Aģents pārbijās un sāka saukt pēc palīga, bet cilvēki turēja uz viņu ļaunu prātu un domāja, ka viņam par nodarīto jāatbild. Tad aģents aizmuka uz mācītāja māju. Arī es gāju turp. Mācītājs iznāca pretī uz sliekšņa un ņēmās mani nomierināt, teikdams, ka dusmu brīžos cilvēkam vajagot lūgt dievu, lai tas rāda viņam īsto ceļu. lis atbildēju, ka teva sagrauztā sirds un nodarītā pārestība dod man tiesības ieiet namā, bet viņš atbildēja: tikai pār manu līķi, — un sāka vāvuļot lūgsnas. Tā baznīca no
jauna stājās man ceļā, kā bija stājusies mūždien. Es pārkāpu pāri mācītājam un aizraidīju aģentu uz turieni, kur viņš varēja cerēt satikt manu meitu, uz turieni, kur mīt viņa dievs, ļaunais balto cilvēku dievs.
Par notikumu paziņoja tuvākajam policijas postenim, kas metās mani vajāt, un man vajadzēja slapstīties. Es bēgu uz austrumiem, garām Lielajam Vergam, pa Ma- kenzijas upi uz leju, sasniedzu mūžīgos ledājus, pārgāju pāri Sniega Klintīm, aizgāju lidz Jukonas Likumam un nonācu šeit. Jūs esat pirmais mana tēva cilts cilvēks, ko esmu sastapis šajā laikā. Lai nu arī jūs paliktu pēdējais! Tie cilvēki tur apmetnē, manas cilts ļaudis, ir vienkārši un vientiesīgi.