Viņi mani cienī un klausa. Mans vārds viņiem ir likums, pat šamaņi man paklausa, kaut arī bīstas, ka es varētu tiem kaitēt. Tātad — ja runāju viņu vārdā, tad runāju arī pats savējā. Atstājiet mūs mierā! Ejiet prom no šejienes! Ja jūs paliksiet pie mūsu uguns­kuriem, drīz vien pa pēdām būs klāt arī jūsu baznīca, jūsu garīdznieki un jūsu dievi. Un iegaumējiet vienu: katram baltajam, kas ieradīsies manā apmetnē, es likšu atteikties no viņa dieva. Jus esat pirmais, un jums es to nelikšu darīt. Bet prom jums jāiet, jo ātrāk, jo labāk.

—  Nevaru atbildēt par visiem saviem brāļiem, — ieru­nājās otrs vīrs, domīgi bāzdams tabaku pīpē. Heja Sto- karda valoda dažreiz bija tikpat gausa, cik rīcība strauja, bet tikai dažreiz.

—   Es jūsu cilti pazīstu, — atbildēja pirmais. — Jūs un jums līdzīgi nāk izcirst ceļu pārējiem. Pienāks laiks, un viņi iekaros šo zemi, taču manis tad vairs nebūs. Dzir­dēju, ka viņi jau nogājuši līdz Lielas Upes iztekai, bet tālajos Lejas Laukos uzradušies krievi.

Hejs Stokards strauji pacēla galvu: tas bija kaut kas jauns ģeogrāfijā. Hudzona līča sabiedrības ļaudis bija citādās domās par upes tecējumu, proti, pieņēma, ka tā ietek Ziemeļu Ledus okeānā.

—   Tātad Jukona ietek Beringa jūrā? — viņš jautāja.

—   Nezinu, bet tur Lejas Laukos ir krievi, daudz krievu. Varat aizbraukt turp un apskatīties pats, varat atgriez­ties pie saviem brāļiem, jo, kamēr šamaņi un karotāji man klausa, jūs pa Kojukuku uz priekšu netiksiet. To jums saku es, Batists, ar iesauku Rudais. Mans vārds ir likums, jo esmu šās cilts galva.