— Jūs noklusējāt vēl vienu Kupla šāvienu.

To izdzirdējis, Larki nobālēja līķa baltumā.

— Ne tikai vienu, inspektor, — viņš atbildēja, lūpām tik tikko kustoties, — bet arī otru Aleksandra šāvienu.

— Kāpēc jūs to noklusējāt?

— Tas, ko varu pastāstīt, ir kaut kas briesmīgs. Ļoti iespējams, ka jūs neticēsit man, jo pierādījumu man nav. Tāpēc arī izlēmu, ka labāk klusēt.

— Stāstiet!

Larki drudžaini ievilka elpu.

— Toreiz pie arkas, kad pagriezos, es pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs tēmē man galvā. Instinktīvi atkāpos soli atpakaļ. Kuplis izšāva divas reizes. Es paklupu un sāku krist plaisā. Neskaidri atceros, ka pār mani nobira kaut kādi akmeņi. .

— Vai jūs interesē mana versija par to, kas toreiz notika?

Larki izbrīnā paskatījās uz mani.

No arkas izlūza akmens un krita jums tieši uz galvas. Tā kā brīdināt vairs nebija laika, Kuplis ar viskozimetru sašāva to gabalu gabalos. Iespējams, ka viens no viņa šāvieniem netrāpīja. Bet pēc kāda laika Kupli atrada nošautu.

Es neesmu vainīgs, inspektor, — nočukstēja Larki. — Es netrāpīju, goda vārds!

Izgājis no slimnieka istabas, iegrimu pārdomās. Būtu atradis kaut vai to nolādēto viskozimetru! Vispār, lai atmestu versiju, ka vainīgais ir Kēkss, jāpārbauda Kupla pistole. Labi, ka lode ir saglabāta, ekspertīze būs viegla.

Nekavējoties es devos pie Ditera un lūdzu parādīt pārējos viskozimetrus. Lavē-dams noliktavas plauktu un konteineru labirintā, Diters pieveda mani pie sienā iebūvēta metāla skapja un atvēra tā durvis.

— Lūdzu, — viņš uzaicināja. — Varat ņemt abus.

Es paskatījos. Skapis bija tukšs. Tajā atradās tikai kāds ducis apaļu plastmasas kārbiņu.

Samsons nobālēja. Sagrābis pirkstos garo, nokārušos ūsu šķipsniņu, viņš kādu minūti stāvēja klusēdams. Arī es klusēju, pārdomādams, ko gan tas varētu nozīmēt.

Beidzot Diters attapās, piegāja pie pults un nospieda taustiņu. Ieradās Kēkss.