— Vai ar to jūs gribat teikt, ka rakņāsities mūsu dvēselēs kā kāds detektīvs?

Tieši to.

Ar kuru brīdi lai sāku?

Ar tās dienas rītu.

— Labi. Kā parasti, mēs brokastojām tālē. Vai jūs interesē arī ēdienkarte?

Nē. Kas bija pie galda? Visi seši.

Vai jūs atceraties, par ko tika runāts? Kaut ko atceros, bet ne jau nu visu. Jiters lūdza Romānu, lai viņš apmaina fiksam runas sintezatoru, jo robots esot sācis šļupstēt. Aleksandrs uzaicināja mani un Lutensiju mērīt grunts viskozitāti ano-ālajā laukumā pie Dzeltenās arkas.

— Vai jūs aizgājāt turp trijatā?

— Nē, Lutensija atteicās. Viņai bija ut kas darāms trasē uz kosmodromu.

Bet Piščiks? Ko viņš bija nolēmis

rīt?

— Igors. . Neatceros, ka viņš būtu aut ko runājis. Zinu tikai, ka tūlīt pēc rokastīm viņš devās uz savu istabu. Kad ēs ar Aleksandru gājām pie Ditera pēc skozimetriem, redzēju, ka viņš tajā ieiet.

Vēl tikai pastāstiet, kas ir visko-metrs. Kā šāds mērinstruments varēja raisīt Aleksandra Kupla nāvi?

— Pēc konstrukcijas un ārējā izskata tas it kā atgādina senatnes pistoli. Taču lodes sākuma ātrumu var regulēt, un patronā ir nevis pulveris, bet tilīns. Zinot

alibrētās lodes sākuma ātrumu, pēc tās iešanas dziļuma var spriest par dažām tāmā materiāla īpašībām, arī par visko-itāti.

— Tātad jūs devāties uz Ditera istabu.

— Nē, mēs gājām uz noliktavu. Tur Samsons iedeva mums viskozimetrus un

tronas.

— Kas notika pēc tam?

— Apģērbāmies un gājām uz Dzelteno arku.

— Vai pa ceļam jūs kādu redzējāt?

— Pie ieejas slūžās satikāmies ar Romānu Proļeiko. Viņš veda Kēksu uz laboratoriju.