— Kur tobrīd bija Lutensija?

— Nezinu. Kad mēs izgājām no zāles, iņa vēl sēdēja pie galda.

Vai Diters gāja uz slūžām kopā ar ums?

Nē. Mēs ar Kupli tajās bijām divatā. Diters palika noliktavā.

— Tad jūs sasniedzāt Dzelteno arku.

— Jā. Izšāvām paredzēto sēriju. Aleksandrs atzīmēja uz planšetes vienādas viskozitātes punktus. Tad viņš šaudīja mērķī. Aleksandram patika šaut, un viņš, ja tā varētu teikt, šāva skaisti. Pats dīvainākais notika pēc tam.

— Lūdzu, bez vērtējuma. Konkrēti — kas notika?

Mēs stāvējām tikai dažus sojus viens no otra un ar viskozimetriem rokās izskatījāmies gluži kā duelanti. Pēkšņi ieraudzīju, ka Aleksandrs paceļ roku un tēmē man galvā. No pārsteiguma es soli atkāpos, iegrūdu kāju spraugā starp divām atlūzām un uz brīdi gandriz apžilbu no sāpēm. Izdzirdēju krakšķi. Nokritu. Tikai pēc tam atskārtu, ka krizdams biju nospiedis sprūdu.

Vai jūsu pistole, atvainojiet, tas ir, viskozimetrs, bija vērsts uz Kupla pusi?

Bet es taču netrāpīju! Es atceros, es precīzi atceros, ka tad, kad atguvu samaņu, Aleksandrs bija noliecies pār mani. Viņš atbrīvoja manu lauzto kāju un noguldīja mani uz muguras.

— Vai jūs varat pateikt, kad tas notika?

— To var aprēķināt. Kad mēs izgājām no stacijas, bija apmēram ceturksnis uz deviņiem. Līdz Dzeltenajai arkai ir apmēram četrdesmit minūšu gājiens. Apmēram tikpat ilgi mēs šaudījām. Domāju, ka es nokritu kaut kad starp pusdesmitiem un desmitiem.

— Kas notika pēc tam?

— Kuplis teica, ka aizies pēc kāda, lai mani paņemtu.

— Kāpēc jūs nesazinājāties ar staciju?

— Mēs taču bijām anomālajā zonā! Tur parastie sakari nav iespējami.

— Un Kuplis aizgāja? Larki pamāja ar galvu.

— Vairāk es viņu netiku redzējis. Tas ir, netiku redzējis dzīvu. Tad atkal zaudēju samaņu. Kad atģidos, mani nesa Romāns un Samsons. Nogādāts mājās, es jautāju, kur palicis Aleksandrs. Man atbildēja, ka viņš esot miris no šāviena krūtīs. No šāviena ar viskozimetru.