Larki apklusa.

Paldies, Filip, — es teicu pieceldamies. — Starp citu, jūs teicāt, ka Kuplis esot šaudījis mērķi. Kas bija šis mērķis?

Uz prāva akmeņa tieši zem arkas viņš nolika zemesrieksta lieluma atlūzu. Viņš sašāva to no soļiem piecpadsmit.

— Vai ar pirmo šāvienu?

— Pirmā lode sašķīda pret klinti nedaudz zem mērķa. Tās pēdas ir redzamas. Otrā lode trāpīja. Sāds rezultāts nebūt nav slikts, jo viskozimetram nav ierīces mēr-ķēšanai.

Atvadījies no Larki, konstatēju, ka ir jau pusvienpadsmit. Pie Ditera durvīm es saskrējos ar Kēksu, kurš nekavējoties piedāvāja atspirdzināties ar glāzi greipfrūtu sulas.

— Interpone tuis interdum gaudia curis6, — viņš teica.

Es atteicos no sulas un pieklauvēju pie zilajām durvīm.

Diters bija mierigs un noskaņots labvēlīgi. Noklausījies stāstījumu par to, kā viņš izsniedzis Larki un Kuplim viskozimetrus un viņi pēc tam aizgājuši, bet viņš palicis noliktavā, es jautāju:

Cik viskozimetru jums ir pavisam?

Bija trīs.

Kāpēc bija?

Tāpēc, ka tagad palikuši tikai divi. Tas, kuru paņēma Filips, ir pazudis.

Larki man neko netika stāstījis par to, — es piebildu.

Kad zudums atklājās, — turpināja Diters, — es aizsūtīju Romānu Proļeiko uz Dzelteno arku, taču viņš atgriezās ar tukšām rokām. Tiesa, to gan es nevaru apgalvot, ka mūsu meklējumi būtu bijuši rūpīgi. Domāju, ka jūs sapratīsit, kāpēc: mums bija citas rūpes.

Es pamāju piekrītot.

Nu, lūk, tagad mums ir tikai divi mērinstrumenti. Aleksandra viskozimetrs tika atrasts pie viņa, bet trešais visu laiku nogulēja noliktavā.

Sakiet, lūdzu, Samson, — vai ir kāda īpaša šo instrumentu izdošanas instrukcija?

Ko jūs! Pie mums parasti par to visu atbild Kēkss. Viņš ir lielisks noliktavas pārzinis, vienmēr zina, kur kas glabājas, un izsniedz to pēc pirmā pieprasījuma. Bet torīt es aizsūtīju Kēksu pie Proļeiko, kuram bija uzdots nomainīt robota runas sintezatoru. Tāpēc man pašam vajadzēja parādīt Kuplim un Larki, kur glabājas vis-kozimetri.