Paldies. Bet tagad pastāstiet, ko jūs darījāt pēc tam, kad viņi bija aizgājuši.

Noliktavā ienāca Romāns. Es izsniedzu viņam visu, kas bija nepieciešams Kēksa remontam. Tad kopā ar Lutensiju un Igoru gājām nivelēt kravas kosmodroma trasi.

— Visi trīs?

Jā. Bet jau apmēram pēc kādas pusstundas es izsaucu arī Proļeiko.

Bet jūs taču teicāt, ka Proļeiko esot palicis ar Kēksu?

Romāns jau bija paspējis nomontēt veco sintezatoru un lūdza, vai mēs nevarot pagaidīt, jo esot neērti, ka Kēksam nu būšot jāpaliek kā tādam pusmuļķa invalīdam un nepacietīgi jāgaidot viņa atgriešanās. Bet, zinādams, ka Romānam ļoti patīk noņemties ar Kēksu, un, ja ļautu vaļu, viņš tikai to vien darītu kā ik dienu arvien izjauktu un saliktu šo robotu, es atbildēju, ka pa tām pāris stundām, kas būs nepieciešamas, lai trasē noregulētu lāzera nive-lieri, Kēksam nekas nenotiks.

— Kad jūs aizgājāt no stacijas?

(Nobeigums. Sakums ZT 1984. g. 1., 2. un 3. nr.)

Kuplis?!

— … un teica: «Kēks, veco zēn, kur visi palikuši? Ko tu klusē? Ā-ā, tu esi uzšķērsts. Nu, tas nav nekas, iet tu vari. Marš, pēc nestuvēm un žigli man pakaļ! Filips salauzis kāju.» Es paņēmu nestuves, un mēs gājām uz anomālo zonu. Pulksten trīspadsmitos nulle piecās minūtēs man pa priekšu ejošais Kuplis nokrita ar seju uz zemi un vairs nekustējās. Tablo uz viņa aizsargcepures rādīja, ka Kuplis ir miris. Es nepārtraucu viņa dotās komandas izpildi un gāju uz Dzelteno arku, kur, pēc Kupla vārdiem, vajadzēja būt Filipam Larki. Attālinoties no Kupla, arvien vairāk sāku šaubīties, vai rīkojos pareizi.