Atgriezos pie guļošā Kupla, vēlreiz pārliecinājos, ka viņš ir miris, un atkal gāju uz Dzelteno arku. Tā tas atkārtojās četras reizes. Domāju, ka šīs svārstības izskaidrojamas ar smadzeņu funkcionālo saišu traucējumiem, ko bija izraisījusi runas sintezatora izņemšana. Lai es varētu pieņemt kādu lēmumu, bija nepieciešama cilvēka komanda. Trīspadsmitos un trīsdesmit divās minūtēs no stacijas puses pienāca Samsons Diters, Romāns Proļeiko un Lutensija Skiki. Romāns pavēlējā man. .

— Paldies, Kēks! Pietiks. Es jau zinu, kas notika pēc tam. Tu vari iet.

Te tev nu bija! Jebkurā variantā iznāca, ka Kupli varēja nogalināt tikai Larki un teorētiski — arī Kēkss. Vai var pieņemt, ka robota smadzeņu defektu dēļ pārkāpts fundamentālais, visu automātu mākslīgajā intelektā ieslēgtais princips, kas aizliedz ne tikai nogalināt, bet arī vispār darīt kaut ko ļaunu cilvēkam? Un tomēr teorētiski Kēkss varēja nogalināt, lietojot Kupla viskozimetru.

Bet šāvējs varēja būt arī Larki. Tur-Tāt viņš varēja šaut pa gabalu, jo lodes ākuma ātrums saglabājas visā lidojumā. Taču vieta, kur krita Kuplis, no Dzeltenās arkas nav redzama. Vai ievainotais Filips tiešām būtu bijis vēl tik spēcīgs, lai no-rāpotu vairākus simtus metru pretī Aleksandram, lai izšautu, atgrieztos atpakaļ un noslēptu ieroci? Un slepkavībai nav neviena kaut cik nopietnāka motīva. Tiesa gan, es maz ko zinu par viņu savstarpējām attiecībām. Jā, gaidāmajai izmeklētāju grupai es daudz neko nevarēšu pastāstīt. .

Pēkšņi es atcerējos lodes ieskrambātās šķembas zem arkas. Daudz nedomādams, devos pie Larki. Viņš paskatījās uz mani kā vajāts zvērs.

— Filip, — es iesāku, — vai arī jūs todien niekojāties ar viskozimetru, šaudīdami mērķī?

Inspektor, es jau teicu jums, ka nē.

Tātad jūs netikāt šāvis uz arku?

Nē, bet ko jūs ar to gribat teikt?

— To, ka jūs man neesat izstāstījis visu, Filip.

Uz slimnieka sejas parādījās sarkani plankumi.