— Ko man, pēc tavām domām, vajadzētu darīt? Ceru, ka negaidi nekā dramatiska. Tu pati redzi, ka esmu braucienā nomocījies un stīvs, un te gultā ir tik labi.

Viņa mēmā niknumā sāka kodīt lūpu.

— Bet… — viņa kaisli iesāka, tad, rokas sažņaugusi, aprāvās.

— Ceru, tu nevēlies, lai es nogalinu misteru … hm … Heitornu, — viņš mīlīgi, gandrīz lūdzošā balsī sacīja. — Tas būtu šausmīgi un, tici man, pilnīgi nevajadzīgi.

— Bet kaut kas tev ir jādara! — viņa iesaucās.

— Tieši otrādi, man vispareizākais šķiet nedarīt nekā.

— Tu domā palikt šeit?

Viņš pamāja.

Viņa pārlaida izmisušu skatienu būdai, paskatījās uz savīstīto drēbju rituli otrā gultā.

— Drīz būs vakars. Tu nevari palikt šeit! Nevari! Saproti jel, ka nevari!

— Varu gan. Atļauj atgādināt, ka es būdu atradu pirmais un ka jūs esat mani viesi.

Viņas skatiens vēlreiz pārslīdēja visam, kas atradās būdā, līdz, šausmās sastindzis, atkal apstājās pie otras guļvietas.

— Tad mums jāiet projām, — viņa apņēmīgi paziņoja.

— Tas nav iespējams. Tev ir sauss, rejošs kass — tieši tāds, kādu misters … hm … Heitorns tik profesionāli aprakstīja. Tev jau tagad ir mazliet apsaldētas plaušas. Un viņš taču ir ārsts, viņam tas vislabāk zināms. Viņš to nekādā ziņā nepieļaus.

— Bet ko tad tu domā darīt? — viņa vēlreiz jautāja, un balsī bija jūtams saspringums, kas vēstīja tuvojošos dusmu izvirdumu.

Mesners palūkojās viņā gandriz vai tēvišķīgi, ar dziļu līdzjūtību un pacietību, ar kādu bija nolēmis pārciest gaidāmo vētru.

— Mīļo Terēz, es tev jau sacīju, ka nezinu. Tiešām neesmu par to padomājis.

— O! Tu mani padarīsi traku! — Viņa pietraucās kājās un bezspēcīgā niknumā žņaudzīja rokas. — Agrāk tu nekad tāds nebiji.

— Jā, biju allaž pati pazemība un maigums, — viņš piekrita. — Varbūt tieši tādēļ tu mani pameti?