— Lūdzu, ielej man kafiju, — Heitorns teica.

Sieviete piepildīja krūzīti un jautri iesmējās.

— Jūs abi tenkojat ka divas čaukstenes, — viņa pārmeta vīriešiem.

— Tas taču ir ļoti interesanti, — Mesners, viņai uzsmaidīdams, atbildēja un atkal pievērsās ārstam: — Vīram, šķiet, Sanfrancisko bijusi tīra mežoņa reputācija?

— Gluži pretēji — stīvs morālists, — Heitorns pārsteidzoši dedzīgi attrauca, — pedantisks zinātnieks, sausiņš, kam dzīslās nav ne pilicniņa karstu asiņu.

— Vai jūs viņu pazināt?

— Neesmu pat redzējis. Man nebija paziņu universitātes aprindās.

— Atkal tikai medaļas viena puse, — AAesners teica, it kā būtu apņēmies šo jautājumu objektīvi un pamatīgi iztirzāt. — Tiesa, nebija jau viņš nekāds skaistulis — es domāju, pēc izskata, bet vārgulis gan ari ne. Viņš kopā ar studentiem nodevas sportam. Bez tam viņam bija zināmās dotības. Viņš pat uzrakstīja lugu, kas turienes sabiedrībā guva visai spožus panākumus. Dzirdēju arī, ka viņš ticis izvirzīts angļu valodas fakultātes dekāna amatam, bet tad atgadījās šis notikums, viņš pameta universitāti un aizbrauca. Jādomā, skandāls izpostīja viņa karjeru. Lai nu bija kā būdams, mūsu aprindās runāja, ka viņš no tā trieciena diezin vai atspirgšot. Domā, ka viņš sievu esot ļoti mīlējis.

Heitorns, iztukšojis kafijas krūzi, kaut ko vienaldzīgi nopurpināja un aizkūpināja pīpi.

— Laime, ka viņiem nebija bērnu, — Mesners turpināja.

Bet Heitorns, uzmetis skatienu krāsniņai, paņēma cepuri un dūraiņus.

— Iziešu un ienesīšu vēl kādu klēpi malkas, — viņš sacīja, — pēc tam varēšu novilkt mokasīnus un iekārtoties mājīgāk.

Durvis noklaudzēja viņam aiz muguras. Labu brīdi būdā valdīja klusums. Mesners palika, kā bijis, gultā guļam. Sieviete apsēdās uz pārtikas lādes viņam pretī.

— Ko tu domā darīt? — viņa beidzot strupi noprasīja.

Mesners paraudzījās uz viņu laiskā neziņā.