— Tu esi pilnīgi pārvērties, esi kļuvis tik drausmīgi mierīgs. Man bail no tevis. Jutu, ka visu laiku esi perinājis kādu drausmīgu plānu. Bet dari ko darīdams, tikai nepārsteidzies! Neaizraujies …

— Es vispār vairs neaizraujos, — Mesners viņu pārtrauca, — kopš tu no manis aizgāji.

— Tu esi apbrīnojami labojies, — viņa atcirta.

Mesners piekrizdams pasmaidīja.

— Kamēr es sagudrošu, kas man darāms, pateikšu, kas jādara tev, — pasaki misteram … hm … Heitornam, kas es esmu. Tas, iespējams, padarīs mūsu uzturēšanos šai būdā — kā to lai saka — nepiespiestāku.

— Kāpēc tu man sekoji uz šo briesmīgo zemi? — viņa negaidot jautāja.

— Tikai nedomā, ka es atbraucu šurp, lai meklētu tevi, Terēz! Nepriecē savu iedomību ar šādiem maldiem! Mūsu sastapšanās ir vistīrākā nejaušība. No universitātes es aizgāju, un kaut kur taču man vajadzēja palikt. Godīgi sakot, uz Klondaiku atbraucu tieši tādēļ, ka šeit nemūžam necerēju tevi sastapt.

Nograbēja durvju rokturis, durvis atvērās, un ienāca Heitorns ar malkas klēpi. Rokturim iegraboties, Terēze sāka vākt nost traukus. Heitorns izgāja otrreiz pēc malkas.

— Kādēļ tu tnūs neiepazīstināji? — Mesners jautāja.

— Es viņam pateikšu, — viņa atbildēja un, galvu atmetusi, piebilda: — Nedomā, ka man bail!

— Nekad neesmu manījis, ka tev no kaut kā būtu bijis stipri bail.

— Un nav ari bail atzīties, — viņa sacīja, un tiklab seja, kā balss atmaiga.

— Bīstos tikai, ka tu atzīšanos pārvērtīsi par maskētu izspiešanu, par apzinātu pašlabuma meklēšanu un sevis slavināšanu.

— Neskaiti kā no grāmatas, — viņa niķīgi attrauca, taču balsī jautās aizvien lielāks maigums, — man nekad nav patikušas gudras diskusijas. Starp citu, es pat nebaidos lūgt tev piedošanu.

— Man nav ko piedot, Terēz. īstenībā man pat jāsaka tev paldies. Sākumā es, protams, cietu; bet tad manī it kā atmodās pavasaris un es atskārtu, ka esmu laimīgs, ļoti laimīgs. Tas bija brīnumains atklājums.