— Bet ja nu es atgrieztos pie tevis? — viņa jautāja.

— Tas (Mesners, viltīgi pavīpsnādams, paraudzījās viņā) radītu drausmīgu sajukumu.

— Esmu tava sieva. Tu taču neesi no manis šķiries.

— Jā, — viņš domīgi novilka, — esmu izturējies pārāk nevērīgi. Tiklīdz atgriezīšos, tūliņ to nokārtošu.

Viņa piegāja Mesneram klāt un uzlika roku viņam uz pleca.

— Vai tu manis vairs negribi, Džon? — Klusā balss bija maiga un pieskāriens liegs ka glāsts. — Ja nu es tev teiktu, ka esmu kļūdījusies? Ja teiktu, ka esmu ļoti nelaimīga? Un es tiešām esmu nelaimīga. Un tiešām esmu kļūdījusies.

Mesneru sāka mākt bailes. Viņš juta, ka vieglais pieskāriens viņam laupa spēkus. Viņš zaudēja varu par situāciju, brīnišķīgais miers un savaldība zustin zuda. Sieviete raudzījās uz viņu valgām acīm, un viņā viss sāka kust un irt. Viņam piepeši likās, ka viņš atrodas bezdibeņa malā un nespēj pretoties viņas varai.

— Es gribu atgriezties pie tevis, Džon. Gribu atgriezties tagad.. tūliņ.

Ka lietuvēna mocīts, Mesners centās atbrīvoties no viņas rokas. Klausoties viņas balsī, viņam ausīs, liegi guldzot, ieskanējās Lorelejas dziesma. Šķita, kaut kur tāluma kāds spēlē klavieres un pazīstamā melodija spiedin spiežas ausis.

Piepeši viņš pietrūkās kājās, atgrūda Terēzes rokas, kas tiecās viņu apskaut, un sāka atmuguriski kāpties uz durvju pusi. Viņš bija līdz nāvei iztrūcies.

— Es izdarīšu kaut ko neprātīgu! — viņš iekliedzās.

— Es taču tevi jau brīdināju neaizraujies! — Viņa zobgalīgi iesmējās un sāka mazgāt traukus. — Nevienam tu neesi vajadzīgs. Es ar tevi tikai paspēlējos. Esmu laimīga ar viņu.

Bet Mesners tam neticēja. Viņš atcerējās, cik veikli Terēze prot mainīt taktiku. To viņa darīja arī tagad. Tā bija maskēta izspiešana. Viņa nebija laimīga ar to otru. Bija atklājusi savu kļūdu. To iedomājoties, viņa patmīlība jutās gandarīta. Viņa vēlējās atgriezties, bet viņš to nevēlējās ne par kādu maksu. Viņa pirksti neapzināti sataustīja durvju rokturi.