— Neskrien nu tūliņ projām! — viņa iesmējās. — Es tev nekodīšu.

— Es nekur neskrienu, — viņš bērnišķīgā spītā attrauca, — ienesīšu tikai ūdeni.

Viņš savāca tukšos spaiņus un atgrūda durvis vaļā. Tad paraudzījās atpakaļ.

— Neaizmirsti, ka tev jāpasaka misteram … hm … Heitornam, kas es esmu!

Mesners pārsita ledus kārtu, kas pa īso laiciņu jau bija aizvilkusi āliņģi ciet, un piesmēla spaiņus. Tomēr viņš tūlīt atpakaļ uz būdu negāja. Nolicis spaiņus uz takas, viņš ātriem soļiem staigaja šurp un turp, lai paglābtos no sala, kas dzeldinaja miesu ka uguns. Barda no elpas vien nosarmoja balta, pirms sarauktā piere iz- gludinājās un sejā parādījās stingra apņēmība. Viņš bija izlēmis, ko darīt, un nosalušajās lūpās un vaigos, par to domājot, iegūla smīns. Pār spaiņiem jau bija pār- vilkusies plāna ledus kārtiņa, kad viņš tos pacēla un devas atpakaļ uz būdu.

Iegājis viņš sastapa ārstu stāvam pie krāsns un gaidām, jūtami samulsušu un neveiklu. Mesners nolika spaiņus zemē.

— Priecājos ar jums iepazīties, Grehem Vombl, — viņš konvencionāli sacīja ka pēc iepazistinašanas labakajā sabiedrībā.

Tomēr roku viņš nesniedza. Vombls neveikli samīņājās,

juzdams pret Mesneru naidu, kādu cilvēks dažkārt jūt pret to, kam nodarījis jaunu.

— Ak tad jūs tas bijāt, — Mesners sacīja, tēlodams izbrīnu. — Labi, labi. Es tiešām priecājos ar jums iepazīties. Man … hm … Joti gribējās zināt, ko Terēze jūsos saskatījusi, kur, ja drīkstu tā izteikties, slēpjas jūsu pievilcība. Labi, labi.

Un viņš ar skatienu nomēroja ārstu no galvas līdz kājām, it kā tas būtu pērkams zirgs.

— Varu iedomāties, ko jūs pret mani jūtat, — Vombls iesāka.

— Nav ko pieminēt, — Mesners ar pārspīlētu sirsnību balsī un manierē viņu pārtrauca. — To vairs nav vērts pieminēt. Man drīzāk kārojas zināt, kā jums viņa patīk. Piepildīja jūsu cerības? Kā viņa uzvedas? Dzīve jums droši vien kopš tā laika bijusi nebeidzams, laimīgs sapnis?